Projekta “Latvijas Skolas soma” ietvaros Nacionālais teātris piedāvāja noskatīties režisora Valtera Sīļa izrādi “Tikšanās vieta - Rīgas pilsētas II  teātris”. Tā ir iespēja apmeklēt un piedzīvot teātra apmeklējumu, atrodoties mājās, digitāli, izvēloties sev tuvāko teicēja stilu, lai izrādi  var izbaudīt tādu, kas konkrētajam skatītājam visvairāk patīk, - ar modernāku pieeju, klasisku, pārbagātu ar vēsturiskiem faktiem vai bez liekām  detaļām – autentisku situācijas atveidojumu. Izrādē skolēniem ir iespēja vērot un iepazīt vēsturisku notikumu - Latvijas Valsts proklamēšanu. Materiāls ir bagāts ar vēsturiskiem faktiem, kas skolēniem ļauj labāk saprast Latvijas Valsts veidošanās vēsturisko kontekstu, iepazīt personības, kas veicināja neatkarības pasludināšanu.

Var uzzināt par tā laika politiskajām partijām,  novērtēt latviešu valodas pārmaiņas, iepazīt tā laika  izteiksmes īpatnības.

Iegūtā informācija skolēniem noder gan redzesloka paplašināšanai, gan zināšanu nostiprināšanai.

Iespaidos dalās skolēni. Fragmenti no skolēnu rakstītajām  recenzijām:

“Šīs izrādes galvenais mērķis un galvenā ideja bija atklāt Latvijas valsts proklamēšanas brīdi, un šogad pandēmijas ierobežojumu dēļ visiem skolēniem ir dota iespēja izrādi piedzīvot attālināti kādā no savām elektroniskajām ierīcēm un izvēloties, kuru skaņas un komentāru balsi izvēlēties. Līdz ar to katrs klausītājs nedaudz citādāk uzzina par valsts proklamēšanas notikumiem.  Kopumā šī izrāde - ļauj skatītājam atgriezties 100 gadus senā pagātnē, Rīgā, Pilsētas II teātrī, kur “sanāca gan drosmīgi un stratēģiski valstiski domājoši, gan arī vienkārši nejauši iesaistīti cilvēki, kas pieņēma vēsturisko Latvijas Republikas proklamāciju”. Man šķiet, ka režisors maksimāli mūsdienīgi ir izveidojis un izmantojis dažādus paņēmienus, lai atklātu galveno ideju skatītājiem.” (Ralfs Valainis)

“Izrādi iesaku noskatīties, jo tā atspoguļo nākotni, tagadni un pagātni. Izrāde domāta tiem, kas vēlas izprast 1918.gada 18.novembri, tāpat arī tiem, kurus iepriecina joki un kuri vēlas pasmaidīt. Izrādi vērtēju ar 8 no 10, jo izrāde nav slikta, bet arī nepārsteidza. Atziņa, ko ņemšu līdzi pēc izrādes noskatīšanās, ir neaizmirst paskatīties spogulī, fotogrāfijā - savā atspulgā - un padomāt, ko es varu šodien izdarīt, lai mainītu nākotni. Iesaku visiem arī pieturēties pie šīs atziņas, jo mēs esam tie, ko atcerēsies vai neatcerēsies nākamās paaudzes.” (Artūrs Bārbals)

 “Izrādes koncepcija ir 1918. gada 18. novembra valsts dibināšana ar mūsdienīgu pieskaņu. Režisors izrādē atklāj valsts dibināšanas notikumus, kā arī risina jauna puiša, notikumu komentētāja, kas ceļo laikā, ceļā sastapto personības sadalīšanos. Manuprāt, režisora attieksme pret materiālu, ar ko viņš ir strādājis, ir laba, jo tika radīta interesanta un līdz šim nebijusi izrāde, neparastā formātā.
Izrādes stils ir gan klasisks, gan moderns, jo visiem zināmie, vēsturiskie notikumi, kas varētu šķist pat neinteresanti, ir apvienoti ar mūsdienīgu komentēšanu un sarunvalodu. Man šķiet, ka šī mūsdienīgā komentēšana deva iespēju labāk izprast šos vēstures notikumus, tie šķita interesantāki, taču dažreiz arī šķita, ka šī komentēšana ir nevietā. Režisora nojaušamā attieksme pret skatītājiem ir draudzīga, jo komentētājs runā kā ar draugu, tiek it kā uzturēta saruna starp skatītāju un komentētāju, kas ceļo laikā. Manuprāt, izrādes mērķauditorija ir pusaudži, jo komentētāja valoda bija līdzīga mūsdienu pusaudžu sarunvalodai.” (Jete Dzene)

“Man tuvāka, protams, ir mūsdienu modernā mūzika, tāpēc man izrādē izvēlētā mūzika simpatizēja. Latviešu dziesmas, kuras skanēja izrādes laikā,  varētu nosaukt par Latvijas spēka dziesmām, arī ārzemju mūzika bija ļoti labi zināma, ar spēcīgiem vārdiem.  
Man traucēja Aksela ironija, kad valstsvīri teica savas runas. Varbūt tādēļ, ka tieši šobrīd Latvijas iedzīvotāji ļoti kritizē pie varas esošos, tas šķiet jau pārāk pārspīlēti.  
Izrādes beigās tika pateikti dažādi atziņām  un vērtību bagāti citāti: “Mūsu nākotnes veidotāji ir ikviens no mums, un kāda tā būs - tas ir tavās rokās. Izvēlēm ir nozīme, tu veido sevi ar savām izvēlēm. Lai dzīvo demokrātiska Latvija – saules mūžu Latvijai!” Režisors un aktieri liek aizdomāties par mūsu izdarītajām izvēlēm, par to, ka viss ir mūsu rokās. Mēs esam tie, kas veido Latviju tādu, kāda tā ir šobrīd.” (Kitija Elksne)

“Izrādes nobeigumā tiek dibināta Latvija. Šis notikums man lika pārdomāt par to, cik grūts ir bijis ceļš līdz tādai Latvijai, kādā mēs dzīvojam tagad, un cik nozīmīgs šis notikums ir bijis.  
Ja es izrādes domu saprastu ātrāk, man izrāde patiktu daudz labāk. Taču kopumā izrāde bija interesanta, man patika tā ideja, ka katrs var klausīties to,  ar kādu balsi vēlas. Šo izrādi es ieteiktu noskatīties katram, kurš jūtas piederīgs Latvijai, jo visas izrādes garumā var redzēt nozīmīgu brīdi Latvijas vēsturē.”(Līva Dzērve)

“Izrādes scenogrāfija, manuprāt, ir ļoti skaista. Visvairāk patika ziedu un augu novietojums, kā arī karogs virs politiķu galvām. Scenogrāfs ir Uģis Bērziņš, kuram vēlētos patiekties personīgi par skaisto skatuves iekārtojumu, tas izrādes tēmu padarīja vēl “dzīvāku”.
Mūzika, manuprāt, izrādē bija izcila. Moderna, populāra, tāda,  kurai mierīgi visi varēja dziedāt līdzi, jo dziesmu vārdus visi pusaudži noteikti zina. Protams, bija arī Latvijas Valsts himna, jo tomēr tā ir izrāde par 1918. gada 18. novembri. Mūzika man ļoti patika,  un tai dziedāju, dejoju līdzi.
Domāju, ka neveiksmīgu epizožu izrādē nebija, toties man ļoti patika epizode, kurā viena no galvenā tēla personībām komentēja un pastāstīja par katru Tautas padomē iesaistīto partiju domāšanas veidu, idejām, ideoloģiju un to vietu “klasē”, ja visa Tautas padome būtu kā viena liela klase. Manī radās pārdomas par to, ka jebkuras cilvēku grupas spēj izdomāt kompromisu un cita citai ir vajadzīgas normālai funkcionēšanai.
Nobeigums bija ļoti motivējošs. Kad to skatījos, man pār ķermeni “pārskrēja skudriņas” ne vienu reizi vien. Izrādes nobeigums lika domāt par Latvijas nākotni un par to, ka tā ir atkarīga no katra jaunieša un bērna Latvijā. Noskaņojums beigās bija nopietns, jo izrādes pēdējās divās minūtēs visi aktieri skatījās kamerā,  it kā skatoties katram skatītājam tieši acīs un cenšoties caur domu spēku, nesakot ne vārda, nodot atziņu, ka Latvijas nākotne ir atkarīga tieši no tevis.” (Elīza Koļesinska)

skolēnu atsauksmes no recenzijām apkopoja skolotāja D.Druveniece