25
Mar
Komunistiskā genocīda upurus pieminot
ivetao Īsā saite
25 03 7  

25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, pieminot 1949. gada baisos notikumus, Krustpilī norisinājās piemiņas brīdis pie pieminekļa represiju upuriem.

Pasākumā uzrunas teica Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis, ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, mācītājs Ēvalds Bērziņš, politiski represēto apvienības pārstāve Gaida Rautiņa, 56. zemessardzes bataljona majors Guntars Rožlapa.

Pieaugušo runātāju vidū bija arī ģimnāzijas 12. klases skolniece Krista Fadejeva.

Lūk, Kristas uzruna:

Godātie piemiņas pasākuma dalībnieki!

1949. gada 25. martā savās mājās nakts melnumā cietsirdīgi, bez jebkādām cilvēcīgas līdzcietības pazīmēm tika sagūstīti 42 000 Latvijas iedzīvotāju, no tiem 11 000 bērnu, kas vēl nebija sasnieguši 16 gadu vecumu. Viņi bija spiesti pārtraukt normālas dzīves ritējumu, kļuva atrauti no radiem un draugu loka, mājām, saimniecībām, darba iespējām un sapņiem par nākotni, ievirzīti blīvi pārpildītos lopu vagonos un aizvesti uz svešu zemi, kur neviens neprata runāt viņu mēlē un nedzirdēja viņu sāpes. Kopskaitā līdz ar saknēm no savas dzimtenes tika izrautas vairāk nekā 10 000 ģimeņu, no kurām liela daļa mājās vairs neatgriezās.

Par šiem faktiem, savās ikdienas gaitās ejot, mēdzam aizdomāties tikai atceres dienās. Lielākajai daļai manu vienaudžu komunistiskā režīma zvērības ir tikai vārdi vēstures grāmatu lappusēs… Emocionālu līdzpārdzīvojumu jūtam un spējam dzīvi iztēloties, kā tas tolaik varēja būt, lasot daiļliteratūru vai skatoties filmas par tā laika notikumiem, piemēram “Melānijas hroniku”. Taču pašlaik notiekošais Eiropā mudina domāt nevis tēlos, bet reāli!  Šī brīža notikumi Ukrainā, Krievijas valdības iniciētās kara šausmas, agresoru izrādītā nežēlība un ciniskā vienaldzība pret nevainīgu cilvēku ciešanām liek atcerēties, ka brīvība un tiesības droši dzīvot savā zemē nav garantētas. Suverenitāte nav dāvana, ko dāsni sniegušas pagājušās paaudzes, – tā ir atbildība. Tas ir pienākums, kas gulstas uz ikvienu no klātesošajiem, kas ir šeit atnākuši, uz mūsu līdzcilvēkiem, draugiem, radiem un domubiedriem.

Tagad, kad Eiropu atkal pāršalcis jauns lielvaru ambīciju vilnis, zaudēta modrība var izmaksāt pašu dārgāko. Latvijas tauta ir totalitāru režīmu īstenota genocīda un nežēlīgu represiju lieciniece, tādēļ mums ir uzdevums nebaidīties, nostāties stalti un ar skaņu balsi, plecu pie pleca ar visu Baltiju, ziņot par savu nostāju, pieprasīt rīkošanos no sabiedrotajiem, un, pats svarīgākais, rīkoties arī pašiem.

Komunistiskais režīms vairākas desmitgades liedza mūsu tautas atkalatmošanos, bet tas nesalauza mūsu garu. Represētajiem mēs nevaram atdot zaudētos gadus un nevaram arī sniegt citu mierinājumu, kā vien sirdī dziļi iesakņotu solījumu – neaizmirst viņu ciešanas un stāvēt stalti ar lepni paceltu galvu pretī visām tagadnes un nākotnes grūtībām.

Paldies!

Kuplinot piemiņas brīdi ar vairākām latviešu tautas dziesmām,  pasākumā piedalījās arī Jēkabpils Valsts ģimnāzijas jaunieši: Lauris Siliņš, Rūdolfs Kancāns, Francis Laizāns, Krišjānis Krēsliņš, Rolands Voino, Linards Samuls, Markuss Miezāks, Niklāvs Kozuliņš, Matīss Fonabergs, Rihards Podāns, Kristiāns Krupenčiks, Dāvis Belostockis, Dāvis Bogdanovs, Krista Fadejeva un Marta Urtāne.

Paldies jauniešiem un mūzikas skolotājai Sandrai Bondarei par entuziasmu, dziesmu gara uzturēšanu, pilsonisko stāju  un ieguldīto darbu, gatavojoties pasākumam!

 d. v. audz. d. Dace Druveniece

Vairāk mirkļi šeit: /ej-uz/18564

Video ieraksts no pasākuma: