9
Apr
Kaut kas par „Nekas” jeb 8.a klases „Skolas somas” piedzīvojumu 2.sērija
Biruta Īsā saite
56907703 815126065529483 1852050585923092480 N

2019.gada 30.martā bija sestdiena, un mēs, 8.a klases skolēni un klases audzinātāja, devāmies uz Valmieru, lai izmantotu akcijas „Skolas soma” piešķirtos līdzekļus otro reizi. Mūsu plānos bija apmeklēt Valmieras Drāmas teātra izrādi pusaudžiem „Nekas”, piedalīties ekskursijā, iepazīstot Valmieras vēsturi un šodienu, kā arī izmantot iespēju nesteidzīgi vakariņot klasesbiedru grupā, mācoties komunicēt bez sociālo tīklu starpniecības.

Lai gan tāls ceļš, tomēr laiks paskrēja ātri, jo sarunas ar klasesbiedriem un dabas ainavu maiņa aiz loga piesaistīja domas un skatienu. Daudzi no mums pirmoreiz nokļuva Latvijas 8.lielākajā pilsētā, un pirmais iespaids par Valmieru pārsteidza, arī teātra ēka šķita neparasta. Noskatījāmies izrādi, devāmies ekskursijā ar gidi pa Valmieras vēsturiskajām vietām, izbaudījām ēdienreizi klasesbiedru grupā, mācoties komunicēt aci pret aci. Pēc atgriešanās rakstījām pārdomas par pieredzēto, izjusto.

Skolotāja mums jau bija stāstījusi par dāņu rakstnieces grāmatu „Nekas”, kas tulkota latviešu valodā un piedāvā ieskatu kādas 7.klases dzīvē. Dānijā šī grāmata iznāca 2001.gadā un izraisīja diskusijas par tās iekļaušanu skolēniem lasāmo grāmatu sarakstā. “Nekas” ir stāsts pusaudžiem un viņu vecākiem par dzīvi, tās jēgu, nežēlību, tās sekām, atbildību.

Valmieras teātra izrāde “Nekas” tapusi pēc dāņu rakstnieces Jannes Telleres grāmatas motīviem. Izrāde tiek rādīta LMT mansarda zālē, un tajā vienlaicīgi piedalās līdz 120 skatītājiem. Minimālas dekorācijas, četri aktieri un atklātais spēles laukums skatītāju tuvumā rada klātesamības iespaidu, noskaņu veido arī ar melnajiem atkritumu maisiem apklātie krēsli, tikai izrādes beigās sapratām, ka tie domāti krēslu pasargāšanai no iespējamās saslapināšanas baiļu dēļ. Domāt par jēgu nav viegli, un mēs mēdzam izvairīties no tā, kas mūs apgrūtina. Izrādē nebija iespējas izvairīties no domāšanas. Piedāvājam ieskatīties mūsu domu fragmentos.

Diāna: „Es domāju, ka dzīvei ir jēga, jo, ja nebūtu, mēs te neatrastos. Izrādē stāsts par „jēgas kaudzi” šķita nepatīkams, jo iztēlē iedomājos, kā tas notika realitātē. Režisora paņēmieni – tumsa, skaņas, aktieru darbība – pastiprināja izrādes ietekmi.”
Raivita: „Man ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar savu klasi, un šī reize nebija izņēmums. Izrāde „Nekas” bija ļoti ietekmējoša, jo vēl joprojām nespēju nedomāt par izrādes formu un dzīves jēgu. Daudzas darbības izrādē, ko veica 7.klases skolēni, manī radīja neizpratni un nešķita pieņemamas, vietām pārņēma šausmas. Tā bija izrāde, kas neatstāja vienaldzīgu.”

Evelīna N.: „Man ļoti patika Valmiera. Interesants šķita arī gides stāsts. Uz šādu teātra izrādi es līdz šim nebiju bijusi, tā noteikti paliks atmiņā. Izrādes laikā gan smējos, gan sajutu bailes, gan jutos šokēta. Klases ekskursiju daļa, bez kuras noteikti nevar iztikt, ir sarunas autobusā ar klasesbiedriem.”

Evelīna Š.: „Sākumā neviens no mums nemaz nenojauta, ka izrāde raisīs tik lielas pārdomas par dzīvi, ģimeni, draugiem, nākotni... Tā bija ļoti smaga. Jā, bija brīži, kad smējāmies, bet bija arī brīži, kad gribējās raudāt. Citāts, kurš palicis atmiņā, ir: „Kāda jēga dzīvot, ja tu tik un tā nomirsi un īstai dzīvošanai tev ir atvēlēti tikai 9 gadi?” Tieši šo jautājumu sev uzdevu izrādes laikā un pēc tās, un precīzas atbildes uz šo jautājumu man nav. Kāda ir patiesā dzīves jēga? Kāpēc eksistē viss, kas mums apkārt? Varbūt dzīves jēgu veidojam mēs paši? Varbūt nemaz neeksistē vispārēja dzīves jēga, jo katram tā ir cita? Domāju, ka tikai no mums ir atkarīgs, kāda būs mūsu dzīves jēga.”

Dana: „Izrāde ilga pusotru stundu, un laiks paskrēja nemanot. Izrādes forma man bija kaut kas jauns un negaidīts. Visi ir pieraduši pie standarta teātra zāles, bet šajā gadījumā skatītāji bija pietuvināti spēles laukumam. Saturiski izrāde bija smaga un daudzos brīžos, manuprāt, nežēlīga. Man pietrūka skaidra nobeiguma, jo nepatīk nepabeigtība. Sestdiena bija pavadīta lieliski. Iesaku apmeklēt gan Valmieru, gan Valmieras Drāmas teātra izrādi.”

Katrīna: „Sestdien Valmierā bija saulains laiks. Gauja šķita strauja un skaista, un saules spēles tajā iedvesmoja sajust pavasari. Valmiera man šķita ļoti skaista un sakopta pilsēta. Izrādes nosaukums „Nekas” man lika domāt, kāds būs saturs. Man patika sēdēt tik tuvu izrādes notikumiem – bija sajūta, ka arī es piedalos izrādē. Man ļoti patika šis mazais ceļojums kopā ar klasi. Tā man bija pirmā reize Valmierā – elpu aizraujoša un miera pilna reizē.”

Sintija: „Izrāde lika man domāt, ko es daru ar savu dzīvi un kam ir jēga manā dzīvē. Vai tas, ko es daru, ir ar kādu nozīmi darīts. Pēc izrādes ir sajūta, ka dzīve ir nenoteikts notikums, kuru mēs uzzinām, kad tas pagājis. Citiem vārdiem – mēs spēlējam spēli, kas nav viegla un ko tikai mēs paši varam izspēlēt līdz galam. Izrāde rosināja domāt par to, ko mēs varbūt nenojaušam, dzīvē ejot uz priekšu. Domāju, ka mums vairāk vajadzētu apmeklēt izrādes, kuras rosina domāt, izjust emocijas, paplašināt savu pieredzi. Ir vērts domāt, kas būtu maināms savā dzīvē. Valmiera un izrāde, ko noskatījos, lika man justies citādāk nekā iepriekš. Es sapratu, ka ir svarīgi atrast jēgu tam, ko dari. Meklējot jēgu, iespējams apjukt, tomēr tik un tā jāmeklē. Bija interesanti iedomāties, kur dzīves ceļi mūs aizvedīs. Skaistums mīt mūsos. Un arī jēga.”

Ralfs: „Pati izrāde bija aizraujoša, ar negaidītiem pavērsieniem. Uz tādu izrādi vēl nebiju bijis. Vai tiešām nekam nav jēgas? Par to aizdomājos, dzirdot lugas tēla Pjēra Antona apgalvojumu. Klasesbiedri pierādīja, ka jēga ir, tikai veids, kādā viņi to izdarīja, šķita nežēlīgs. Visam, ko dari, ir jēga, ja nedomā tikai par sevi. Starp citu, būt kopā un pavadīt laiku ar klasesbiedriem arī ir jēga. Mēs lieliski pavadījām sestdienu.”

Elīza: „Mēs bijām uz ļoti interesantu izrādi – smagu, vietām baisu un smieklīgu. Manuprāt, ļoti pamācoša izrāde, jo ikviens pēc tās pārdomāja ne tikai izrādes saturu, bet arī savu dzīvi. Šajā izrādē tēloja arī mana tante Baiba Valante, un man bija prieks vērot viņas spēli. Iesaku šo izrādi noskatīties arī citiem. Tāpat vērtīga šķita ekskursija pa Valmieru, jo vienmēr ir interesanti stāsti par seniem notikumiem, par kuriem nenojaušam, staigājot pa mūsdienu pilsētu. Saistībā ar Latvijas simtgades tēmu mums tika izstāstīts Skolnieku rotas stāsts. Brīvo laiku izmantoju kopā ar draudzenēm, un tas bija jautri un patīkami pavadīts laiks. Man patīk šādas ekskursijas, kur ir kultūras pasākums, ieskats apmeklējamās vietas vēsturē un brīvs laiks, ko pavadīt draugu grupā un sarunāties pat par dzīves jēgu.”

Renāte: „Man patika, ka šoreiz pamainījām ekskursijas virzienu un devāmies uz Vidzemi, proti, Valmieru. Pēc ekskursijas man bija prieks par lietderīgi un jauki pavadīto dienu. Noteikti nenožēloju izrādes „Nekas” apmeklējumu. Neparasts likās skatuves iekārtojums, rekvizītu izmantojums izrādē. Skatītājam bija iespēja iejusties notiekošajā, izdzīvot dažādas emocijas. Bija daudz specefektu, kas pastiprināja iejušanos. Pēc izrādes piedalījāmies „mazajā pārgājienā” jeb ekskursijā gar Gauju un Livonijas pils drupām. Klausījāmies interesantos stāstos par Valmieras vēsturi, cilvēkiem, kā arī tikām informēti par Valmieras iecerēm uzbūvēt jaunu, modernu muzeju. Pēc ekskursijas izmantojām mums doto brīvo laiku komunicēšanai draugu lokā.”

Valmiera ir viena no senākajām Lavijas pilsētām, tā atrodas 178 km attālumā no Jēkabpils, Vidzemes ziemeļaustrumos. Pilsēta, kas šobrīd piedzīvo uzplaukumu, ko sekmē gan dažādu uzņēmumu un ražotņu attīstība, gan teātra esamība, gan Vidzemes augstskolas darbība u.c. Šī pilsēta mūsdienās var lepoties ar iedzīvotāju skaita palielināšanos. Attīstība un izmaiņas vērojamas arī pilsētas vidē. To saklausījām gides stāstījumā, kas bija patiess lokālpatriotisma piemērs, no kura varam mācīties, kā novērtēt savas pilsētas vēsturi un šodienu. Vēsturiskie notikumi tika prasmīgi sasaistīti ar aktuālajiem notikumiem un ieskatu nākotnes plānos.

Dodoties mājup, daudzi izteica vēlēšanos atgriezties Valmierā kopā ar saviem tuviniekiem, jo arī viņiem esot tur ko redzēt. Ciemojāmies Vidzemē, un par to liecināja gan dabas ainas, gan uzraksti pilsētā un ceļā uz to – latviski, īsi, trāpīgi, aicinoši. Pārrunājām vizuālās komunikācijas lomu pilsētā, vidzemnieku prasmi saglabāt latvisku pilsētvidi.

Pēc skolēnu domu iepazīšanas, secinu, ka vislielāko iespaidu atstāja teātra izrāde: pēc dāņu rakstnieces Jannes Tellleres romāna “Nekas” veidots dramatizējums, izrāde pusaudžiem. Par attiecībām ar sevi, vienaudžiem, par pieaugšanu, kļūdīšanos un atklāsmi, ka dzīvē viss notiek pa īstam, neatgriezeniski. Arī par egoismu, nežēlību, bara instinktu. Par jēgas meklējumiem. Par attiecībām ar pieaugušajiem (vai to trūkumu), par atbildību (un tās neesamību). Režisora jaunpienesums grāmatas sižetam ir izrādē iekombinētais dialogs starp pieaugušajiem par audzināšanas metodēm, vērtībām. Ietekmē arī scenogrāfija, tumsas un gaismas dialogi, aktieru tuvesamība skatītājam. Arī skatītājs ir klātesošs izrādē, īpaši brīžos, kad aktieri ieskatās acīs vai liek novērtēt notiekošo.

Paldies 8.a klases skolēnu vecākiem, bez viņu atbalsta dienas saturs nebūtu tik daudzpusīgs. Paldies 8.a klasei par uzticēšanos un ļaušanos – vienas dienas laikā pieredzējām nepieciešamību domāt, ieskatījāmies vēsturē, baudījām Valmieras viesmīlību, komunicējām un fiksējām iespaidus. Man joprojām ir prieks ar jums doties izbraukumā. Un Latvijā tik daudz neatklātu vietu.

8.a klases skolēnu domas kopā salika audzinātāja Inga Ermansone