Sākums Ziņas Notikumi
19
Feb
21. februāris – Dzimtās valodas diena
ivetao Īsā saite

2020.gadā dienasgaismu ieraudzīja dzejnieka Kārļa Vērdiņa krājums “Gatava dzeja”. Konceptuāli neparasts krājuma satura risinājums. Dzejnieks realizējis ieceri  - “izmantot dzejā jau eksistējošus tekstus, kuri gatavā vai manipulētā veidā kļūst par dzejoļiem, kā arī dokumentēt dzīves pieredzi, kas parasti paliek ārpus dzejas rāmjiem”. (Krājuma redaktors ir dzejnieks Raimonds Ķirķis, bet dizainu veidojis mākslinieks Krišs Salmanis. Grāmata izdota apgādā “Neputns”.)

Te grāmatas foto (dizains neparasts - vāks atspoguļo līdzņemšanai domātās pārtikas kastīti):

                                                                      Dz V

Viens no populārākajiem krājuma dzejoļiem, jo paspējis izceļoties pa soctīklu labirintiem krustu šķērsu, ir dzejolis “Piegdiena”. Jā, jā, es nekļūdījos – rakstīts ar “g”.

Laikam jau šajā dzejolī autors vēlējies atspoguļot tās pareizrakstības kļūdas, ko ikdienā redzam soctīklu ierakstos, saņemam īsziņās, varbūt paši pieļaujam… (?)

Tiem, kas šo dzejoli nav lasījuši, lūk, te būs ( lasīt vispirms 1. sleju uz leju, otro sleju, tad trešo sleju):

                                                                              

Piegdiena

uspūš vējš un aizskari plīv
tad kad piegdiena pienāk
mana mejtene baltā meitelī
pie manīm izstabā ienāk

pamožos gūltā vēdars man tukš
skatos zemaijos grieztos
mamma virtuvē kokletes cepj
kausē plācmaizei sviestu

“paliec pajēst” es mejtenei saku
“kā teu vispābā iet pa dzīvi?”
“zolīdi” atbild “nu viskaukā”
mamma virtuvē skandina ščīvjus
                 “savlīt” es saku “zandāles novelc
pie manīm uz madrača nāc”
abet mejtene tikaj smeijas
“ideots stūlbenis tāc”

“ak tu ķūska” es viņai saku
nelajmīks – “kavna teu nau”
mamma pabāž gālvu pa durvīm
“puzdienas gatavas jav”

nolemu – tagat vai arī nekat
“vai aprecēsies ar manīm?”
“tu alhaholiķi smieklīgajs
ei kaimiņu kazu ganīt”

     

       

       

 

      

   

 

 

 

       

mejtene isskrien no izstabas
man asenis saskrien vaijgos
es ceļos un uzzvelku ģemperi
jo issalkums manī ir baijgais

es kokletes ēdu ar brokuļiem
uz mammas plācmaizi skatos
un neriāli tas garšīks vis
a mamma man čemmē matus

ar užaunieku vaj aldari
man pajies piegdienas bessis
es klusi gajdīšu veitverī
kad omei penziju nessīs

Nezinu, kā tev lasot, bet man, šo dzejoli pārrakstot, nudien bija grūti rakstīt nepareizi. Iespējams,  mēs pat varētu sarīkot konkursu – cik kļūdu katrs no mums šajā dzejolī atrod! Varbūt  kādu no kļūdainajām vārdu pieraksta versijām uzskati par pareizu, un pats lieto rakstu saziņā!? Kāds, šo dzejoli lasot, varbūt ir šokā un domā – kā tā drīkst? Drīkst vai nedrīkst, bet tādā situācijā esam! Varam pasmaidīt, ja labi zinām, kur ir kļūdas. Bet kāds vārdu “izstaba” šādi arī raksta!... Kā nācēju “iz” “staba” ( “iz”  veca prievārda “no” forma) …

Nepretendējam uz milzu atsaucību, bet tomēr uzdrīkstamies aicināt – mīli, cieni savu valodu!  Tad tev negribēsies šādi rakstīt un tev nebūs vienalga, ko tava valoda runā par tevi…

Un mūsu aicinājumam pievienojas arī prezidents E. Levits:

https://youtu.be/Ko6cl1jg6tA

latviešu valodas skolotāju vārdā, Dace Druveniece